Lielāko zvēru bija gandrīz tikpat daudz, cik sīko: par lielākajiem dēvēja visus dzīvniekus augumā no mājas kaķa līdz zilonim. Lielākos zvērus sagūstit bija daudz vieglāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tie daudz vieglāk ieraugāmi. Tādam dzīvniekam kā pele vai vāvere nav nepieciešams tik biezs krūmājs, lai paslēptos, kāds vajadzīgs, piemēram, antilopei dukeram. Bez tam sīkaliņiem piemīt nelāgā īpašība kaut kā izmanīties cauri tīkla acīm, turpretī ja tīklā sapinies prāvāks dzīvnieks, varat to jau puslidz droši uzskatīt par savu.
Kādu rītu Eliāss un Andrajs ieradās nometnē, kā man šķita, neiespējami agri. Gulēdams tumšajā teltī, dzirdēju viņus ārpusē nikni sačukstamies ar Piusu, apsverot jautājumu, vai es būtu modināms vai ne. Piuss šajā ziņā bija ārkārtigs pedants; pagāja ilgs laiks, līdz viņam ieskaidroju, ka atnestie dzīvnieki nedrīkst lieku brīdi gaidīt. Ja kāds ieradās ar notvertu dzīvnieku, kamēr es skuvos, ēdu vai tīrīju šauteni, Piuss valdonīgi lika atnācējam gaidīt. Nabaga dzīvnieki, kas bija pārcietuši nesaudzīgu sagūstīšanu, droši vien veselu dienu turēti bez barības un ūdens, somā vai maisā ieslodzīti, varēja nobeigties, ja tiem liktu vēl lieki gaidīt ari nometnē. Visvairāk tas attiecās uz putniem. Sākumā neparko nevarēju medniekiem iestāstīt, ka putnam, ko viņi noķēruši vakarā vai naktī un neatnes man līdz nākamajam rītam, gaužām maz izredžu palikt dzīvam. Šādai izskaidrošanai allaž sekoja viena un tā pati atbilde: