Neviens neraudāja, asaras būtu une affectation. Grāfiene bija tik veca, ka viņas nāve nevarēja nevienu pārsteigt, un piederīgie jau sen ieskatīja, ka viņa savu mūžu nodzīvojusi. Bēru runu teica jauns arhi- erejs. Vienkāršos un aizgrābīgos vārdos viņš attēloja, kā mierīgi aizgājusi mūžībā taisnīgā māsa, kuras ilgie gadi bijuši tikai klusa, svinīga sagatavošanās kristīgajai nāves stundai. — Nāves eņģelis, — sacīja orators, — atrada viņu modru svētās pārdomās un pusnakts līgavaiņa gaidās. — Dievkalpojums nobeidzās skumjā pieklājībā. Pirmie atvadīties no nelaiķes gāja piederīgie. Tad devās arī daudzie viesi, kas bija ieradušies parādīt pēdējo godu tai, kura tik ilgi piedalījusies viņu pasaulīgajos priekos. Pēc tiem arī visi mājinieki. Beidzot tuvojās vecā mājas saimniece, nelaiķes laikabiedre. Viņu veda zem rokas divas jaunas meitenes. Viņa nespēja nomesties ceļos un vienīgā noraudāja pāris asaru, noskūpstīdama savas kundzes salto roku. Pēc viņas pie šķirsta uzdrošinājās pieiet Hermanis. Viņš noslīga ceļos un dažas minūtes tā palika uz aukstās, egļu zariem nokaisītās grīdas. Beidzot piecēlās bāls kā pati nelaiķe, pakāpās uz kata-
I<ilka un noliecās … Šai brīdī viņam šķita, ka mirone ar izsmieklu paveras viņā un piemiedz vienu aci. Hermanis strauji atrāvās, paklupa un augšpēdu nogāzās zemē. Viņu pacēla.