Seminārs risinājās ārkārtīgi neauglīgi līdz tam brīdim, kad Helams nāca klajā ar savu Dižo Ideju, bet, pēc Lemonta rekonstruētās versijas, īstais pagrieziena punkts iezīmējās lenča pārtraukuma laikā. Tad Makfārlends, kurš oficiālajos ziņojumos ne ar vārdu netika pieminēts, kaut gan bija viens no semināra organizētājiem, pateica: «Zināt, kas mums te vajadzīgs — kripatiņa fantāzijas. Iedomājieties …»
Viņš runāja ar Didriku Van Klcmensu, un Van Klemenss to bija minējis savās personiskajā ste- nogrāfijā rakstītajās piezīmēs. Kad Lemontam beidzot izdevās to uzost, Van Klemenss jau sen bija miris, un, kaut gan viņa piezīmes pašu Lemontu pārliecināja, nācās atzīt, ka bez apstiprinošiem faktiem nevienu citu tās nepārliecinās. Turklāt nebija iespējams pierādīt, ka Helams šos Makfār- lenda vārdus dzirdējis. Lemonts būtu bijis gatavs derēt uz nezin ko, ka Helams tobrīd atradies tuvumā, taču šī viņa dedzība arī nekāds pierādijums nebija.
Un, ja arī Lemonts varētu to pierādīt— kas tad? Tas varbūt aizskartu Helama pārspīlēto pašlepnumu, taču viņa stāvokli kaut cik jūtami satricināt nespētu. Tiktu apgalvots, ka Makfārlendam šie vārdi bijuši tikai nejauša iedoma, bet Helams tos uztvēris kā kaut ko vairāk. Tieši viņš nebaidījies iziet visu priekšā un oficiāli izvirzīt hipotēzi, riskēdams kļūt par izsmiekla objektu. Makfārlendam droši vien ne prātā nenācis ar šo savu «kripatiņu fantāzijas» bāzties iekšā semināra oficiālajā atreferējumā.