Es nezināju, ka viņš ir blēdis. Neviens baltais Papeete to nezināja. Otoo arī nezināja, bet viņš redzēja, cik nešķirami mēs esam kļuvuši, un nolēma pats visu izdibināt. Tahiti piekrastē apkārt dauzās vietējie matroži no visām jūrām, un aiz­domu skubinātais Otoo tikmēr pinās ar viņiem, kamēr savāca pārliecinošus faktus, kas apstiprināja viņa aizdo­mas. Jā, viņš daudz ko uzzināja par Rendolfu Votersu. Kad Otoo sāka man to stāstīt, es neticēju, bet, kad es to izstāstīju Votersam, viņš, ne pušplēsta vārda nebildis, ar pirmo tvaikoni aizbrauca uz Oklendu.

Atklāti sakot, sākumā mani kaitināja tas, ka Otoo bāž degunu manās darīšanās. Taču es zināju, ka tas tiek darīts pilnīgi nesavtīgi, un drīz vien biju spiests atzīt, ka viņš ir gudrs un piesardzīgs. Viņš pastāvīgi uzmanīja, ka nepalaižu garām kādu izdevību, un bija vienlaikus vērīgs un tālredzīgs. Drīz viņš kļuva par manu padomdevēju un pārzināja manas lietas labāk nekā es pats. Manas intere­ses viņam bija tuvākas nekā man. Tolaik es biju puiciski bezrūpīgs, devu priekšroku nevis dolāriem, bet romantikai, nevis ērtai naktsmītnei, bet piedzīvojumam. Tāpēc labi vien bija, ka mani kāds pieskata. Es zinu: ja nebūtu bijis Otoo, šodien manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.

No daudziem piemēriem atļaujiet minēt vienu. Kad de­vos uz Paumotu pēc pērlēm, man jau bija neliela pieredze melnādaino vervēšana.