valda skatītāju zālē, viņš mīlēja aktierus, teātra grezno, svinīgo atmosfēru, bet vairāk par visu pašu skatuves brīnumu — lugu.
«Teātra romānā», pie kura Bulgakovs strādāja laikā no 1936. gada līdz 1937. gadam, savijušās dažādu žanru iezīmes: autobiogrāfiskas atmiņas un spraigs divdesmito gadu Maskavas literātu un mākslinieku dzīves tēlojums, labsirdīga parodija un gudra satīra.
«Teātra romāns», kam rokrakstā dots arī otrs nosaukums — «Nelaiķa piezīmes», netika pabeigts. Autoru saistīja cits liels darbs — romāns «Meistars un Margarita», bet atgriezties pie pamestā manuskripta viņam vairs nebija lemts.
*
Vēstītājā prozā Bulgakovs meistariski risina dzīvu stāstījumu, kurā saglabājas mutvārdu vēstījuma labās īpašības. Viņš nekad necenšas stāstītāju apslēpt, lai lielākas ticamības labad atstātu lasītāju vienatnē ar gleznu. Bulgakovs ir pārliecināts, ka nelielajai nosacītībai, kas rodas, autoram atklāti atzīstot sevi par notikumu stāstītāju un tēlotāju, piemīt īpaša pievilcība. Viņa valoda, brīžiem zobgalīga un vienkārša kā sarunā, brīžiem dzejiska, nenonāk pretrunā ar literārajām normām. Tomēr šķiet — vārdi radušies tikai mirkli pirms tam, kad rinda uzrakstīta uz papīra.