Izskata ziņā Kenedijs ļoti atgādināja Halbertu Glendi- ningu, kādu to attēlojis Valters Skots romānā «Klosteris». Dika augums pārsniedza sešas collas; stalts un iznesīgs — viņš šķita apveltīts ar Hērakla spēku; tumši iedegusi seja, melnās, dzirkstošās acis, nosvērtais, drosmīgais raksturs, kā arī viņa personības labestība un godīgums saistīja katru.

Viņi bija sadraudzējušies Indijā, dienējot vienā pulkā; kamēr Diks tur piedalījās tīģeru un ziloņu medībās, Sem­juels vāca augu un kukaiņu kolekcijas; katrs no viņiem bija meistars savā jomā, un bieži vien reti sastopamais augs, ko atrada doktors, bija tikpat vērtīgs, cik pāris zi­loņa ilkņu.

Glābt drauga dzīvību vai izdarīt viņam kādu pakalpo­jumu vēl . nebija gadījies ne vienam, ne otram. Tomēr abu draudzība bija nesatricināma. Ja liktenis viņus rei­zēm attālināja, tad savstarpējās simpātijas atkal tuvināja.

Pēc atgriešanās no Indijas viņus daudzkārt izšķīra dok­tora tālās ekspedīcijas, bet, pārbraucis mājās, Fērgusons nekad neaizmirsa dažas nedēļas ziedot savam draugam,

Diks runāja par pagātni, Semjuels domāja par nākotni; viens raudzījās uz priekšu, otrs —• atpakaļ. Fērgusons bija pārāk trauksmains, turpretī Kenedijs — mierīgs.

Pēc ceļojuma % uz Tibetu doktors gandrīz divus gadus par jaunām ekspedīcijām pat neieminējās. Diks sprieda, ka drauga piedzīvojumu kāre un ceļojumu kaislība sā­kusi dzist. Skotu tās iepriecināja.