Nabaga skots patiesi bija nožēlojams. Uz zilo debess jumu viņš vairs nespēja skatīties bez šausmām, pat miegā viņam reiba galva it kā dīvainās šūpās, un ik nakti pa sapņiem viņš krita lejup no neizmērojamiem augstumiem.

Jāpiezīmē, ka šo briesmīgo murgu laikā Diks reizi vai divas izvēlās no gultas. Taču viņš neaizmirsa tūlīt pat parādīt Fērgusonam savu pārsisto galvu.

—   Es kritu tikai no trīs pēdu augstuma! — viņš lab­sirdīgi sacīja. — Bet skaties, kāds puns man radies! Ap­domā labi!

Arī šis mājiens, kurā skanēja dziļas skumjas, doktora neaizkustināja.

—   Mēs nekritīsim, — Fērgusons noteica.

—   Bet ja nu tomēr?

—   Nekritīsim.

Šis apgalvojums pauda tik drošu pārliecību, ka Dikam vairs nebija ko bilst.

Visvairāk Diku kaitināja tas, ka doktors nemaz nerēķi­nājās ar viņu — Kenediju, viņš, šķiet, uzskatīja, ka pats liktenis Kenedijam lēmis kļūt par viņa pavadoni ceļo­jumā. Šis jautājums bija izlemts. Semjuels pārāk bieži lietoja daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārdus: «mēs dosimies ceļā .,.», «mēs būsim gatavi…», «mēs izbrauk­sim tad un tad.,.». Nereti kopā ar vienskaitļa vai daudz­skaitļa vietniekvārdiem viņš lietoja arī piederības viet­niekvārdu «mūsu»: «mūsu balons …», «mūsu grozs …», «mūsu ekspedīcija …», «mūsu sagatavošanās …», «mūsu atklājumi.,.», «mūsu lidojumi…».