- Vedēju! - misters Pikviks teica.

- Klausos, ser! - atsaucās kāds dīvains, maisa drēbes svārkos un tādā pašā priekšautā ģērbies cilvēku sugas eksemplārs, kam kaklā bija pakārts misiņa žetons ar numuru, it kā viņš būtu ierakstīts kādas retu lietu kolekcijas katalogā. Tas bija ūdensvīrs

- Klausos, ser. Pirmo vedēju!

Un, kad pirmo vedēju izdabūja no krodziņa, kur tas bija smēķējis savu pirmo pīpi, misters Pikviks un viņa ceļa soma tika iebāzti ekipāžā.

- Uz «Zelta Krustu»! - misters Pikviks teica.

- Tikai par vienu bobu

- Draudziņ, cik vecs ir šis zirgs? - misters Pikviks apjautājās, berzēdams degunu ar samaksai nolemto šiliņu.

- Četrdesmit divi, - kučieris atrūca, greizi viņu uzlūkodams.

- Ko? - misters Pikviks izsaucās, satverdams savu piezīmju grāmatiņu.

Kučieris atkārtoja sacīto. Misters Pikviks ļoti cieši ieskatījās vīra sejā, bet tas nepakustināja ne vaibstu, tāpēc viņš šo faktu nekavējoties atzīmēja.

- Un cik ilgi jūs viņu bez atpūtas nodarbināt? - misters Pikviks taujāja, vēlēdamies iegūt plašāku informāciju.

- Divas trīs nedēļas, - vīrs atbildēja.

- Nedēļas! - pārsteigts sacīja misters Pikviks, un atkal parādījās piezīmju grāmatiņa.

- Viņš uzturas Pentonvilā

- Pārāk nespēcīgs! - apmulsušais misters Pikviks atkārtoja.

- Viņš vienmēr apgāžas, kad viņu izņem no ilksīm, - kučieris turpināja, - bet, kad viņš ir ilksīs, mēs viņu pamatīgi iesprādzē un pamatīgi saņem grožos, tā ka viņš nekā nevar apgāzties; un mēs pielika pāri krietni lielu riteņu, tā ka, ja viņš vispār kustas, tie skrej viņam pakaļ, un tā viņam jāiet vien ir.