Ugunīgs sprādziens — miljoniem krāsu gammu sprādziens. Klintis uzliesmoja, iz-kusdamas žilbinošajā varavīkšņu jūrā. Griezīgi iečirkstējās invektors, bet Links vairs nebija spējīgs uztvert realitāti. Viss, līdz pēdējai asins lāsei viņš bija tur, kur radās fantastiskās feerijas: milzīgu pilsētu panorāmas, meži, kas izstaroja maigi rožainu mirgu, neredzētas puķes. Kaleido-skopiskas ainiņas ņirbēja pārdabiskā ātrumā, bet, lai cik ašas tās bija, Links eksistēja katrā no tām. Viņš saira miljonos ugunīgu šjakatu milzīgos kupolos, kas bija līdzīgi neizplaukušiem puķu pumpuriem, kur dīvaini aparāti radīja visu dvēselei un miesai izjūtamo baudu gammu. Viņš lidoja pa gigantiskām estakādēm, bezrūpīgā tīksmē griezdams seju pretī nebēdnīgajam vējam. Viņu šūpoja tirkīzzili okeāna viļņi, un plaušas kā dzīvības eliksīrs pildīja sāļais jūras gaiss. Likās, nav tāda darba, kuru viņš tagad nevarētu veikt. Links peldēja uz priekšu, atsperīgi šķeldams ūdeni, un samtainais putu baltums liegi glāstīja seju. Bet tas vēl nebija viss. Viņš juta, ka vēl gaidāms kaut kas grandiozs, ko nav lemts izbaudīt nevienam no mirstīgajiem …
Pēkšņi krāsas izbalēja. Links stāvēja pie loga un drīzāk juta nekā saprata — vēl mirklis, un būs par vēlu. Roka pati no sevis pacēlās, lai ieslēgtu biolauku distanc-mērītāja bloķēšanu. Smadzenes apsvilināja aplama doma par nesavietojamā nesavie-tojamību. Ienāca prātā mitoloģiskā frāze: «Nikotīna piliens nogalina zirgu, bet smēķētāju tas nenogalina …» Links iegāzās melnā bezdibenī.
3— TĀTAD es uzmanīgi klausos. — Koor-, dinators palūkojās uz laika bloku. — Jūsu uzstāšanās pa starpgalaktiku kanālu pēc pusstundas.
Un tomēr viss izskaidrojams ar intuīciju. — Links gurdi samiedza acis. — Kad sākās «karuselis», man tas šķita ļoti pazīstams. Kaut kas līdzīgs jau ir bijis.