— Būs dēls.
— Tu domā?
— Jā, tici man!
— Ak. kāds prieks. Cik tu labiņa, manu zelta balodīt!
Prieka sajūsmā Rābe paķēra sievu uz rokām, kā bērns lelli un auklēdams pastaigājās pa istabu.
— Vai laidīsi vaļā! Neaizmirsti, ka mēs esam divi. Un abi resni, smagi.
Un viņa mīļi raisi jās tam no rokām vaļā.
Vēlāk tomēr izrādījās, ka' sieva bijusi tālredzīga. Viņas drausmas piepildijās. Rābe, reiz būdams sasvīdis, vējā saaukstējās un saslima. Nu bija sievai bēdu dienas. Ar lielām rūpēm un mīlestību viņa kopa vīru. Vakaros gulēt ejot, Elizabete ar karstām asarām lūdza Dievu, lai parāda žēlastību un dod vīram atkal veselību.
Viņas lūgšanas Dievs paklausija.
Pēc divām nedēļām Johans atkal bija uz kājām, Un tā bija tīrā laime. Ja slimība būtu ievilkusies garumā, pati Rābes kundze būtu sabru- ktisi. Grūtniecības laiks tuvojās beigām, un viņai bija ļoti smagi slimo vīru kopt un vēl aptecēt visus mājas soļus. To visu vajadzēja padarīt pašai. Kvartirmeistara alga bija par mazu, lai turētu kalponi. Turklāt Elizabete bija ieradusi savā dzīvē ieturēt lielu tīrību un kārtību. No tās viņa nespēja atlaisties arī tagad, tik grūtā laikā.
Pāris reizes nedēļā gan no pulka atnāca kareivis. Tas sanesa malku un kādreiz uzmazgāja grīdas vai iznesa ārā matračus un tepiķus izvēdināt un izdauzīt putekļus.