Bet kundze ne labprāt pieņēma viņa pakalpojumus. Ar viņa darbu tā bieži palika neapmierināta, jo viņai izlikās, ka kareivis strādājis visai pavirši. To viņa karei­vim gan neteica. Bet bija reizes, kad pēc viņa aiziešanas kundze grīdu pārmazgāja no jauna.

Kad vīrs sadusmojies rājās, viņa attrauca:

—   Ko lai daru — tāds mian raksturs. Vai tev tas nepatīk?

—   Patīk ļoti. Tik lūdzu tevi — taupies. Sar­gies par daudz piepūlēties. Neaizmirsti, kādā stāvoklī esi.

Kad pienāca dzemdības, vīrs staigāja lielā nemierā. Sievas sāpju kliedzieni, kas viņai pa­spruka, neskatoties uz tieksmi visiu panest pacie­tībā, vīram dūrās sirdī kā zobena asmens.

Laiks likās tik gausi virzāmies uz priekšu, it kā zemes lode kūtu gandrīz apstājusies griezties ap savu asi nm lidot ap sauli. Tās pāris stundas, kas pagāja jaunajam pasaules pilsonim traucoties izkļūt dienas gaismā, tēvam izlikās kā gari gadi. Tik nepacietīgs un noraizējies viņš kija.

Kad vecmāte iznāca no slimnieces istakas uu jautāja viņam — ko viņš gaidijis — dēlu vai mei­tu? — Rābe atbildēja:

—    Ak. vienalga!. Esmu ar mieru, ko Dievs devis.

Un tā runājot viņš nemeloja. Viņš nebūtu bijis sarūgtināts arī tad, ja vecmāte būtu patei­kusi, ka piedzimusi meitiņa,

—   Lai nu tā. Tas jums, virsnieka kungs, tik dara godu, ka atzīstiet sievas ciešanas un lielos nopelnus pie bērna iznēsāšanas. Taču jums labāk patiktu dēls?