— Ej, ēj, pasteidzies tak! Nu ko tu ne… — Izmisīgos palīgā saucienus tūdaļ apslāpēja brīkšķi un brakšķi — glabātavā sagāzās kastes ar saldēto gaļu.
— Nu aizskrej, Sendij, nepaies ne minūte, kad tu būsi jau Misūrijā …
— Liec viņu mierā! — Pārķers iejaucās. — Kā es varu iejaut biskvītu mīklu, ja galds nav nokopts?
Sendijs neziņā saminstījās, bet pēkšņi atģidās, ka viņš taču ir Lengema «puisis». Ar vainīgu izskatu nosviedis savazāto trauku dvieli, viņš steidzās izpestīt saimnieku.
Šie bagāto vecāku daudzsološie pēcteči bija ieradušies Ziemeļzemē gūt laurus, piestūķējuši ar naudu pilnas kabatas, un katram bija līdzi savs «puisis», kas apkalpo. Patlaban abi pārējie puiši — sev par laimi — bija aizsūtīti augšup pa Balto upi meklēt kādus mītiskus kvarca slāņus ar zelta iegulām; tā nu Sendijam vajadzēja iztapt trim dūšīgiem saimniekiem, kuri katrs pa savam uzskatīja sevi par speciālistiem kulinārijā. Divas reizes sarīta tecējuma visai viņu kompānijai draudēja šķelšanās, ko novērsa tikai viena vai otra kastroļu bruņinieka pašaizliedzīga piekāpšanās. Pēdīgi tomēr viņu kopīgais ražojums — tiešām izsmalcināta maltīte — bija gatavs. Tad biedri apsēdās trijatā saspēlēt «razbainiekus» — pasākums, kam bija jānovērš katrs casus belli[5] nākamo naidīgo akciju gadījumā, un uzvarētājam tika uzticēta ārkārtīgi atbildīga misija.