- O! Ā! Mister Bentem, lūdzu, nāciet iekšā! — izsaucās Pārķers, aizgājis paskatīties, kas īsti atnācis.
— Vai mana sieva ir šeit? — skarbi atbildēja cienījamais džentlmenis.
— Protams! Mēs jau lūdzām misteru Meiersu, lai paziņo jums, ka gaidām jūs. — Pārķers pūlējās runāt, cik saldos toņos vien spēja, klusībā prātodams, ko, velnos, tas gan nozīmē. — Lūdzu, nāciet taču iekša. Mēs jūs gaidījām kuru katru brīdi un rezervējām jums vietu. Un jūs esat tieši laikā uz pirmo ēdienu.
— Nāc iekšā, mīļo Edvin, — čivināja Greisa Bentema, sēdēdama pie galda.
Pārķers paspēra soli sānis, atbrīvodams viesim ceļu.
— Es atnācu pakaļ savai sievai, — Bentems aizsmakušā balsī stūrgalvīgi atkārtoja, un viņa tonī jautās īpašnieka neapmierinātība.
Pārķeram aizrāvās elpa, par mata tiesu viņš novaldīja dūri, lai nezveltu pa ģīmi šim neaptēstajam apmeklētājam, bet attapās un tikai neveikli sarozījās. Visi pielēca kājās. Leiks galīgi zaudēja galvu un gandrīz jau pateica Greisai: «Vai tiešām jums jāiet?»
Sākās atvadu ņuzga: «Cik laipni no jūsu puses», «Man tik ļoti žēl», «Dieva vārds, ar jums bija tik patikami», «Nē, tiešām jūs …», «Es jums arī ļoti pateicos», «Laimīgu ceļu uz Dausonu» un tamlīdzīgi.
Šādu izsaucienu pavadībā ziedokļa jēram palīdzēja uzvilkt virsjaku un pavadīja to uz upurēšanu. Tad durvis ar blīkšķi aizcirtās un visi trīs izmisuši blenza uz pamesto galdu.