Kad izģērbos un palīdu zem segas, mani brītiņu kratīja drebuļi, tad tie norima — un pa visu miesu izplūda siltums.
— Lai mani apzeltī, — miegā laizdamies, murmināju, — bet es nekad vairs nebrau …
«Brauksi… gan brauksi…» izsmējīgi iesvilpās putenis. Tas dārdinādams pārslidinājās pār jumtu, tad iedziedājās dūmenī, izlidoja 110 tā, aizšvīkstēja gar logu, pazuda.
«Brauksiet… brauk-siet,» tikšķēja pulkstenis, bet arvien klusāk, klusāk …
Un tad nebija nekā. Klusums. Miegs.