Tu uzvedies tā, it kā pasaules gals būtu klāt tikai tāpēc vien, ka tu esi saķēris iesnas, - Margo pārmeta. - Nesaprotu, kāpēc vīrieši vienmēr saceļ tādu jezgu.
Larijs ar savām asarojošajām acīm uzmeta viņai iznīcinošu skatienu.
Nelaime tā, ka jums visiem patīk tēlot mocekļus. Neviens cilvēks, kam nepiemīt mazohistiskas tieksmes, no brīvas gribas nepaliktu šajā… šajā vīrusu paradīzē. Jūs esat galīgi iesūnojuši; jums patīk vārtīties tādā infekciju jūrā. Cilvēkiem, kas neko citu nav redzējuši, šādu attieksmi vēl varētu piedot, bet jūs visi esat izbaudījuši Grieķijas saules garšu, jums taču vajadzētu to saprast.
Jā, mīļais, - māte mierinoši piekrita, - bet tu vienkārši esi ieradies nelāgā laikā. Tu taču zini, ka te var būt arī ļoti jauki. Piemēram, pavasarī.
Larijs uz viņu nikni paskatījās.
Man netīkas izraut tevi no šīs Ripa Van Vinkla [1] snaudas, - viņš teica, - bet tas te jau skaitās pavasaris… un paskat vien, kas notiek! Vajadzīgs vesels eskimosu suņu pajūgs, lai tiktu līdz pastam un nosūtītu vēstuli!
Ir tikai puscollu dziļš sniegs, - Margo nosprauslājās. - Tu nudien pārspīlē.
Es piekrītu Larijam, - Leslijs ierunājās, izniris no grāmatas aizsega. - Ārā ir sasodīti auksts. Pilnīgi negribas neko darīt. Nevar pat godīgi pamedīt.
Tieši tā, - Larijs triumfēja, - tikmēr tādā zemē kā Grieķija varētu ieturēt brokastis ārā un tad doties uz jūru izbaudīt rīta peldi. Šajā zemē man tik briesmīgi klab zobi, ka es ar grūtībām vispār varu pabrokastot.