Bet nu es no vidukļa uz leju biju klāts ar smirdīgiem, melniem dubļiem. Jūra bija… ēēē, vai ziniet… diezgan tuvu, un es… ēēē… nodomāju, ka labāk ir būt izmirkušam tīrā jūras ūdenī nekā klātam ar dubļiem, tāpēc iebridu jūrā un staigāju pa ūdeni šurpu turpu. Tieši tajā brīdī garām pa ceļu brauca autobuss, un, tiklīdz tie mani ieraudzīja uniformā un ar cepuri galvā pastaigājamies jūrā, vadītājs apturēja autobusu, lai pasa­žieriem… ēēē… būtu labāk redzams. Viņi izskatījās pamatīgi apjukuši, taču bija vēl vairāk pārsteigti, kad es izbridu krastā un viņi ieraudzīja, ka man kājās ir arī zābaki ar piešiem.

Teodors svinīgi nogaidīja, kamēr mūsu smieklu vētra no- rimstas.

- Ziniet, tā vien liekas, - viņš domīgi un pavisam nopietni teica, - es toreiz pamatīgi satricināju viņu ticību armijas vese­lajam saprātam.

Kopš tās reizes Teodors pavadīja kopā ar mums vismaz vienu dienu nedēļā, bija vēlams arī vairāk, ja vien mums palai­mējās aizvilināt viņu no tā daudzajām nodarbēm.

Ap to laiku mēs bijām sadraudzējušies ar daudzām vietējām zemnieku ģimenēm, kas bija tik trokšņaini viesmīlīgas, ka pat visīsākā pastaiga ievilkās gandrīz bezgalīgi, jo ikkatrā, pat vis­mazākajā mājā, kurai gājām garām, mums nācās apsēsties, ie­dzert glāzi vīna un iekost augļus kopā ar saimniekiem, un pa­pļāpāt. Netiešā veidā tas mums bija noderīgi, jo katra šāda tik­šanās nostiprināja mūsu diezgan nedrošās grieķu valodas zinā­šanas, tā ka drīz vien mēs pavisam labi spējām ar saviem draugiem zemniekiem risināt visai sarežģītas sarunas.