Tad sekoja akolāde [8] , kas pierādīja, ka esam pieņemti sabied- ribā, - mūs ielūdza kāzās. Līgava bija Katerina, mūsu kalpones Marijas māsa. Viņa bija juteklīga meiča ar platu, mirdzošu smaidu un brūnām acīm, tik lielām un maigām kā atraitnītes. Viņa bija jautra, izaicinoša un skanīga kā lakstīgala, un savu divdesmit dzīves gadu laikā bija lielākoties lauzusi sirdis visā apkaimē. Nu viņas izvēle bija apstājusies pie Stefanosa - veselīga, izskatīga puiša, kas pēc viena vienīga Katerinas skatiena sāka stostīties, buldurēt un sarkt no mīlas.
Kad tikām ielūgti uz kāzām, drīz atklājām, ka tās ieplānotas ne pa jokam. Vispirms tika svinēta saderināšanās, kad visiem bija jāierodas līgavas mājās ar dāvanām, par kurām viņa mīļi pateicās un devīgi pacienāja ar vīnu. Noveduši viesus līdz pienācīgai skurbuma pakāpei, līgava un līgavainis sekoja jautri spēlējošam orķestrim (divas vijoles, flauta un ģitāra) uz savu topošo māju, un aiz viņiem soļoja viesi, nesdami dāvanas. Katerinas dāvanas bija diezgan dažādas. Visievērojamākā no tām bija gigantiska misiņa divguļamā gulta, ko visai procesijai pa priekšu stiepa Stefanosa draugi.