Runādams par labu aristokrātijai, es netēloju angļu lordu; mana izcelsme, kaut arī es tās nekaunos, nedod man uz to nekādu tiesību. Bet es piekrītu Labrijēram: Affecter le mēpris de la naissance est un ridicule dans le parvenu et une lāchetē dans le gentilhomme.
To visu esmu izdomājis, dzīvodams svešā muižā, noraudzīdamies, kā saimnieko sīkmuižnieki. Šie kungi nestrādā maizes darbu un paši saimnieko savās muižiņās, bet atzīstos — lai dievs dod viņiem izputēt kā mums visiem. Kāda nejēdzība! Viņiem vēl nav pagājuši Fonvizina laiki. Viņu vidū vēl dzīvo Prosta- kovi un Skotiņini!
Tas gan nezīmējas uz radinieku, pie kura viesojos. Tas ir ļoti labs cilvēks, viņa sieva ļoti lādzīgs sievišķis, meita ļoti lāga meiča. Tu redzi, ka esmu kļuvis ļoti kārtīgs. Tik tiešām, kamēr atrodos uz laukiem, esmu ļoti labvēlīgi noskaņots un lēnprātīgs — manas
patriarhālās dzīves ietekme un Lizas*** klātbūtne. Man bez jakiem bija garlaicīgi bez viņas. Atbraucu, lai pierunātu viņu atgriezties Pēterburgā. Mūsu pirmā satikšanās bija lieliska. Mana krustmāte svinēja vārda dienu. Sabrauca visi kaimiņi. Ieradās arī Liza — un tikko noticēja pati sev, ieraudzījusi mani… Viņai vajadzēja noģist, ka esmu ieradies tikai viņas dēļ. Vismaz es centos likt viņai to sajust. Šai ziņā manas sekmes pārspēja to, ko biju gaidījis (kas daudz ko nozīmē). Vecenītes mirst manis dēļ, kundzītes tā vien līp man klāt.