Ar Lizu tiekos ik dienas — un arvien vairāk viņā iemīlos. Viņā daudz kā tāda, kas mani aizrauj. Šī lēnā, cildenā harmonija, ar kādu viņa izturas, Pēterburgas augstākās sabiedrības burvība, bet arī — kaut kas dzīvs, lēnprātīgs, labdzimtīgs (kā saka viņas vecmāmiņa), nekā asa, skaudra viņas spriedumos, viņa nerauc pieri pirms iespaidiem kā bērns pirms tam, kad sāk pinkšķēt. Viņa klausās un saprot — reta mūsu sieviešu īpašība. Bieži esmu nobrīnījies, cik truls saprāts un netīra iztēle ir tīri patīkamām dāmām. Bieži vien vissmalkāko joku, visdzejiskāko apsveikumu viņas uztver vai nu kā nekaunīgu epigrammu, vai nepieklājīgu seklību. Tādā gadījumā viņu pieņemtais saltais izskats ir tik nāvīgi riebīgs, ka to nevar paciest viskvēlākā mīlestība.
Es to izbaudīju ar Helēnu***, kurā biju līdz ausīm
samīlējies. Es teicu viņai kādu maigu vārdu; viņa ieskatīja to par rupjību un sūdzējās par mani savai draudzenei. Es jutos pavisam vīlies. Bez Lizas man ir Mašeņka***, ar ko izklaidēties. Viņa ir jauka. Šīs meitenes, kas izaugušas zem ābelēm un starp labības kaudzēm, auklīšu un dabas skolotas, ir daudz jaukākas par mūsu vienmuļajām daiļavām, kuras līdz kāzām domā tā, kā viņu mātes, bet pēc tam — kā viņu vīri.
Ardievu, mans mīļais; kas jauns pasaulē? Saki visiem, ka beidzot esmu pievērsies dzejai. Nesen sacerēju parakstu zem kņazes Olgas ģīmetnes (par ko Liza mani ļoti jauki sabāra):