Mēs nolēmām pārpeldēt uz viņu krastu tai vietā, kur upe met spēju līkumu. Tā bija pati šaurākā vieta. Apģērbu mēs apņēmām ar siksnu un uzsējām virs galvas, stopus un bultu makus pakārām uz muguras. Pūce sataisījās pirmais un ielēca no krasta ūdenī. Straume viņu sa­tvēra, un viņš pazuda aiz līkuma. Es viņam sekoju.

Šoreiz es aukstuma nejutu. Visu savu uzmanību pie­vērsu tam, lai nesamērcētu apģērbu un neļautu straumei aiznest mani pārāk tālu uz leju. Straume bija spēcīga. Ūdens krākdams šķīda pret klintīm, kas rēgojās ārā no tā, un kūla biezas, baltas putas. Vajadzēja peldēt pie­sardzīgi, lai neuzdurtos akmeņiem. Neveikli uzsietais apģērbs aizvien vairāk traucēja, un straume nesa mani lejup. Turklāt es vēl biju diezgan vājš, un straume būtu mani aiznesusi tālu lejā, ja Lēkājošā Pūce nepasniedzis man no krasta garu zaru. Bet te arī mūsu ceļiem vaja­dzēja šķirties. Medīt mums bija pavēlēts katram uz savu roku.

Noteiktajā vietā es ierados pirmais, bet tukšām ro­kām. Jutos diezgan nedroši, taču, ieraudzījis divus pā­rējos uti, mazliet nomierinājos. Tiem nebija veicies labāk kā man. Bultu skaits viņu makos nebija gājis ma­zumā. Nav viegli nepieredzējušam uti tikt zvēram klāt. Nana-bošo — Dzīvnieku gars saziņā ar augšējo vēju bieži pagūst brīdināt briedi no mednieka, iekām iesvel­pjas stopa stiegra.