Ovasess nekustīgi sēdēja uz klints, vērodams tās pa­kāji. Mēs sasēdāmies apkārt, nepārtraukdami klusumu.

—   Skatieties vērīgi! — Ovasess beidzot ierunājās.

Mēs paraudzījāmies turp, kur norādīja viņa roka, un

ieraudzījām uz pretējā krasta Lēkājošo Pūci. Viņš nāca salīcis un kaut ko nesa uz pleciem.

—   Skatieties uzmanīgi, uti, — Ovasess atkārtoja, — jūsu brālis ir nošāvis kalnu kazu. Ir vajadzīgas skad- ras acis un garas kājas, lai pakārtu kazas galvaskausu savā tipi.

Pēc Ovasesa mājiena mēs pielēcām kājās un jozām uz upi, pa ceļam nomēzdami apģērbu. Pēc maza brīža mēs jau palīdzējām Pūcei tikt pāri upei ar visu viņa medījumu — skaistu, lielu kazu. Tai bija ne mazāk par diviem gadiem. Tās kreisajos sānos pret sirdi bija re­dzamas divu bultu brūces, tik tuvu viena pie otras, ka varēja domāt — no stopa šāvis veikls un pieredzējis mednieks. Lēkājošā Pūce izskatījās nopietns un vienal­dzīgs. Tikpat nopietns un vienaldzīgs kā Ovasess, kas viņu pat nepaslavēja ne ar vienu vienīgu vārdu. Taču acis manam draugam spīdēja. Viņš jutās lepns. Pat mēs trīs, kaut gan mums nebija veicies, arī bijām lepni.

Saule jau bija nolaidusies sava gājuma otrajā pusē, kad mēs tuvojāmies nometnei. Šoreiz pa priekšu gāja Pūce, nesdams uz pleciem savu medījumu.

Tā bija viņa pirmā nomedītā kaza, un sena paraža prasa, lai zēns, kas pirmoreiz nošāvis kazu, pats to at­nes uz nometni, pats to izķidā un uzaicina draugus uz vakara dzīrēm.