I

Šķita, ka melnam paklājam, kas nosēts ar neskaitāmiem vizuļiem, kāds uztriepis zili baltu pilienu. Sekunžu rādītājs joņoja pa ciparnīcu, it kā cenzdamies pats sevi noķert; bal­tais piliens pamazām izplūda, aizņemdams arvien lielāku daļu no redzes lauka, un tad zili baltajā plankumā sāka iezīmēties zaļganbrūni toņi. Taču visapkārt joprojām val­dīja klusums; izplatījums bija tukšs, un cilvēki to nespēja aptvert. Tad viņi novērsās no aparātu skalām un ekrāniem un neizpratnē uzlūkoja cits citu. Tā visi palaida garām mirkli, kad piliens sacietēja un pārvērtās lodē, ko izraibi­nāja jūras un mākoņi, un varenas kalnu grēdas, ku­ras vietām šķīra zaļus mežu masīvus. Tāda pārvērtība no­tiek ik reizes, kad kosmosa kuģis no spīdekļa puses tu­vojas planētai, kas bagātīgi apveltīta ar mežiem un ūde­ņiem.

Attālums saruka, un — jo mazāks tas kļuva, jo lielāks vērtās cilvēku izbrīns. Bet izbrīns nevar augt bezgalīgi, agri vai vēlu iestājas brīdis, kad tas pārvēršas vai nu priekā, vai bēdās. Un tad kuģa komandieris, cilvēks ar mērķtiecīgu, nesalaužamu gribu, raukdams uzacis, sacīja:

—    Tā nav Sākotne.

Visi neviļus sakustējās, taču neviens viņam neiebilda. Tikai galvenais stūrmanis, nespēdams vairs panest ne­izteiktā pārmetuma slogu, ieminējās:

—    Kurss nosprausts pareizi.