— Paklau, stūrman… Visi zina — un es varbūt labāk par citiem — ka tu esi pats spējīgākais no zvaigžņu flotes navigatoriem. Un, ja vienreiz būsi kļūdījies, tas nekādā ziņā neaptraipīs tavu godu. Arī labākajam šāvējam kādreiz jānogurst; nav iespējams visu mūžu dienu no dienas trāpīt mērķi precīzi centrā… Neviens neskatīsies uz tevi greizi, nevienam nenāks ne prātā tev kaut ko pārmest. Ja šī planēta ir Sākotne, tas nozīmē katastrofu. Tas nozīmē, ka tiks sagrauts cilvēces sapnis par pilnību, ko tā kādreiz varētu sasniegt. Tieši tādēļ mūs taču sūtīja šurp — lai mēs kaut ar vienu aci palūkotos uz šo pasakaino pilnību un laimi. Bet ko mēs no šejienes atvedīsim? Bezgalības vietā nulli? Tā ir slikta matemātika, draugs. Es neattīstīšu savu domu tālāk, tu esi jau sapratis, par ko runāju. Vai nebūtu labāk, ja mēs abi atzītu, ka Sākotni neesam atraduši?
— Tu sakj — abi?
— Jā. Es saku — abi. Es nebaidos pārmetumu. Daudz bīstamāka ir vilšanās. Lai mani uzskata par sliktu, nekam nederīgu komandieri. Lai nospriež: nē, viņam nedrīkstēja uzticēt šīs ekspedīcijas vadību. Lai notiek pats ļaunākais, ko vien varu iedomāties — esmu gatavs maksāt šo cenu par cilVēces ticību rītdienai… Un, lai to saglabātu, mums nebūs jānoliedz dabas likumi. Redzi, draugs, man nav vajadzīgs grēkāzis, es pats esmu ar mieru uzņemties vainu, kaut gan — liekot roku uz sirds — nekādu vainu te nesaskatu.