Apkalpes dzīve pamazām ievirzījās parastajās sliedēs, kā tas mēdza notikt allaž pēc nosēšanās uz svešas planētas. Pagāja stunda un vēl viena; komandieris jau pa divi lāgi bija apmeklējis katru posteni un kuģa nodalījumu un nebija pamanījis nekā tāda, kas prasītu viņa iejaukšanos. Tad viņš vēlreiz nokāpa zemē, izgāja ārpus kuģa dzinēju izdedzinātā loka, apsēdās zālē un, atspiedis zodu pret ceļiem, ļāvās domu un asociāciju plūdumam. Šīs domas gan šķita visai tālas no tā, kas notika šeit, — par to liecināja komandiera plaukstas, kuras lēni, gandrīz neapzināti glaudīja zāli; tā maiguma vai dziļu pārdomu brīžos vīrieši dažkārt glāsta mīļotās sievietes matus. Komandieris pat bija sācis svilpot, kad pēkšņi zālei uzgulusies ēna lika viņam pacelt galvu un apklust takts vidū.
Enu meta izlūkraķete, kas, tikko pazibējusi gaisā, ar strupo konusu aizsedza sauli un tagad, strauji zaudēdama augstumu, veica nosēšanās manevru. Dažas sekundes kapteinis, muti iepletis, vēroja raķetes lidojumu, tad pielēca kājās. Ļaudis kuģa tuvumā — ārējā komanda — sarosījās, gatavodamies pieņemt aparātu. Nedaudz tālāk zālē pavīdēja otra ēna; otrā izlūkraķete saskaņā ar programmu sekoja pirmajai paralēlā kursā ar pusminūtes atstarpi. Ari tās automāti tikpat nevainojami veica nosēšanās manevru. Vēl nesaprazdams, kas īsti noticis, taču nojauzdams, ka priecāties nebūs iemesla, komandieris skriešus metās atpakaļ uz kuģi.