Varbūt tas bija noticis citādi — piemēram, kāds atstāja ierindu, lai paceltu viņam iepatikušos čiekuru vai zariņu — lai nu kā, kolonna šobrīd vairs neeksistēja. Tā bija izjukusi, izšķīdusi apmēram tā, kā šķīdinātājā izšķīst kristāls. Cilvēki gāja pa vienam un grupās; apkakles bija atpogātas, izstarotāji pārmesti aiz muguras un tādēļ šķita zaudējuši kaujiniecisko izskatu, kas, ja arī neiedveš bailes pretiniekam, katrā ziņā stiprina ieroču nesēja pašpaļāvība. Cilvēki gāja, brīvi un dziļi elpodami, daži pusbalsī sarunājās, citi klusēja, bet vienu otru vispār vairs nevarēja saskatīt aiz koku stumbriem. Tikai roboti vēl turējās ierindā, apzīmēdami vietu, kur būtu vajadzējis atrasties kolonnas galam; tie vienlaikus cilāja savas ziloņu kājas — kreiso, labo —, un komandiera skatiens it kā atpūzdamies mirkli pakavējās pie tiem.
— Stāt! — viņš nokomandēja. — Sakārtoties un ieņemt savas vietas! Vai mēs šeit esam pastaigā? Mūsu biedriem
draud briesmas! Nevienam bez atļaujas neatstāt ierindul Soļos marš!
Viņš pielika soli. Bet sev par izbrīnu jau pēc brītiņa konstatēja, ka arī pats vairs neielūkojas tik sasprindzināti biezokņa pakrēslī. Apvidū, kur mīt neiebaidīti zvēri, grūti gaidīt uzbrukumu no slēpņa. Un cilvēka nervus nevar sasprindzināt bez gala. Agri vai vēlu sasprindzinājumam vai nu jāizlādējas šaujot, vai arī jāatslābst; un šaut te nebija ne iemesla, ne arī vajadzības.