bija ļoti noderīgs. Tas deva iespēju koncentrēties, pārva­rēt šaubas, atgūt ticību.

—    Nu, stūrman? — viņš mirkli vēlāk izdzirda koman­diera balsi. Šī uzruna viņu nepārsteidza, jo arī viņš zināja, ka tādās situācijās nedrīkst pārāk ilgi klusēt. Un vēl ma­zāk pieļaujams, lai kāds redzētu un saprastu to, ko visas apkalpes klātbūtnē neredz un nesaprot komandieris. — Pēc civilizācijas neizskatās, ko?

Ar virsvalka piedurkni stūrmanis noslaucīja ekrāna aizsargstiklu, it kā putekļi, kuru te, kuģī, protams, neva­rēja būt, traucētu saskatīt pašu galveno. Un atkal ļaudis kuģa vadības telpā noliecās uz priekšu, taču šajā kustībā vairs nebija tās ticības, kāda šķita modusies viņos pirms dažām minūtēm.

—    Nekā! — Šo smago, liktenīgo vārdu bija izmetis komandieris, un tas dobji atbalsojās no kuģa sienām.

—    Nekā, — stūrmanis atsaucās pēc ilgas, sasprindzi­nātas pauzes. — Nekādu pēdu: ne signālu, ne bāku, ne kuģu … arī pilsētu neredz.

Viņš brīdi klusēja, un pēkšņi viņa balss atguva parasto skanīgumu.

—    Bet vai tad es solīju bākas un kuģus? Ko mēs vis­pār zinām par viņiem? Tā ir Sākotne. Tas ir viss, ko es varu teikt.

Komandieris pašūpoja galvu.

—    Nē, — viņš iebilda, pagaidām neļaudams pilnā spēkā izskanēt nosodījumam. — Vai tad tu, navigator, neredzi? Tā nav Sākotne, tā ir cita — mežonīga planēta.