Toties tagad esmu atkal brīva — šorīt pavadīju Pāvu uz lidostu, un patlaban viņš jau ir lielā gabalā. Ja vēlies, ierodies paciemoties.»
Sekoja adrese un paraksts «Zaļā Vārna».
Zvirbulēns, protams, nekavējoties atmeta ar roku savam nodomam pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, vienīgi doma par Pāvu vēl nedeva mieru. «Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» pukojās Zvirbulēns. «Un tad vēl lidmašīna! Vai tad tā nav Novirze No Normas?»
Un tomēr dzīve viņam šķita daudz jaukāka nekā pirms vēstules saņemšanas.
SAVĀDNIEKS
Kādu rītu Zvirbulēns pamanīja tālumā kaut ko ļoti aizdomīgu. Un tieši tur viņš šodien bija nolēmis pamieloties ar ķiršiem, kas jau sāka ienākties. Pirms vairākām dienām viņš ķiršos bija redzējis strazdus, un tas jau nozīmēja kaut ko pavisam noteiktu.
Taču patlaban tur kāds bija. Vai tiešām Cilvēks? Zvirbulēns sabozās un sacēla apkakles spalvas. Miklajā rīta gaisā tas bija prāta darbs. Tad Zvirbulēns vēlreiz pievērsās aizdomīgajam stāvam. Migla ļāva saskatīt tikai svārkus un platmali.
«Paskat, paskat,» Zvirbulēns sapīka. «Vēl viens kārumnieks un, galvenais, pasteidzies jau pirms manis.»
Iecerētā mielošanās draudēja izjukt, turklāt, miglai pakāpeniski izklīstot, Zvirbulēns pārliecinājās, ka Savādnieks (jo kā gan citādi viņu dēvēt?) joprojām atrodas turpat. Bet visdīvainākais bija tas, ka Savādnieks ķiršus nemaz neaiztika. Stāvēja kā zemē iemiets, un viss.