Pēdējā laikā Zvirbulēns bija ievērojis, ka naktis kļu­vušas garākas un vēsākas, bet dienas — aizvien pelē­kākas un mākoņainākas. Kādu rītu pamodies, Zvirbu­lēns ieraudzīja, ka sākušās lietavas. Un viņš atcerējās, ka Zaļā Vārna reiz viņam tika stāstījusi par pārmai­ņām, kurām sākoties daudzi putni pārcelšoties uz dzīvi tālu projām. Patlaban drēgns lietus pavisam bezjūtīgi apstrādāja mežus un laukus un visapkārt bija tik nemī­līgi un skumji, ka negribējās ne spalviņu pakustināt. Ko iesākt?

Zvirbulēns izdomājās gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi; viņš atsauca atmiņā vasaras notikumus un piedzīvojumus, atcerējās savus draugus un paziņas. Un viņš nolēma to visu pierakstīt.

Saplūcis vēl nesamirkušās jasmīnlapas (jo viņa mā­joklis atradās jasmīnkrūmā kādas sen pamestas ēkas tuvumā), izvilcis sev no spārna spalvu, mērcēdams to nolauztās pienenes kāta baltajā sulā, Zvirbulēns sāka pierakstīt visu pēc kārtas. Viņš rakstīja ļoti ilgi — tāpēc ka viņš rakstīja pirmoreiz savā mūžā un tāpēc ka viņš vēlējās, lai uzrakstītais izskatās pēc iespējas glītāk.