ūdensvīri, slapjuma abi vairījās cik vien varēdami.
Bet zem ūdenskrituma dzīvoja Ūdensstrazds. Viņš jau bija pamanījis abus zvejniekus un piesteidzās viņiem klāt.
— Es esmu Ūdensstrazds, ja jums tas gadījumā nav zināms. Šī vieta ir mana, un bez manas atļaujas un ziņas šeit jebkāda darbošanās ir aizliegta. Tā.
Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:
— Labi, Ūdensstrazd, ka pasacīji. Citādi mēs tiešām būtu rīkojušies bez tavas ziņas. Tagad rīkosimies ar tavu ziņu. Taču, lai tev prāts būtu pavisam mierīgs, es tev rīt atnesīšu veselu klēpi meža zemeņu.
Bet Ūdensstrazds sacīja tā:
— Varbūt es nemaz negribu tās tavas zemenes?
Zvirbulēns viszinoši atbildēja:
— Vajag tikai iesākt. Pats redzēsi, kas tas par gardumu^
Un Ūdensstrazds sacīja:
— Gardumi man patīk. — Un jau rāmākā balsī piebilda: — Paskatīšos, ko jūs te darīsiet.
Bet Zvirbulēns viņam teica:
— Mēs gribam zvejot zivis. Mums ir tīkls, kuru vajag dabūt ūdenī.
Un Ūdensstrazds viņam atbildēja:
— Šajā vietā visas zivis pieder man. Tev būs jāatnes daudz to tavu gardumu, ja gribi tikt pie zivīm.
Bet Zvirbulēns sacīja:
— Dots pret dotu — mums zivis, tev ogas. Bet nu gan palīdzi ievilkt tīklu upītē!