Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdens­augiem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kri­tusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tiklīdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attālumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un tuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tādus šļakstus, ka pat visaprobežotākais putns to pamanītu; tad jakana ar spal­giem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežonīgi vicinā­dama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku es brīnījos, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru lau­kumu, es atklāju iemeslu - atradu purvainajā zemē no ūdens­zālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēm- krāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brūniem un sudra­bainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vedam savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, apstājās un paskatījās atpakaļ. Tad no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādināja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, traus­liem kā zirnekļu tīkli.