Šī panākuma spārnots, kaimans pie­peldēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziedi­ņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesek­mīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslēpies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tāl­skati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pama­nītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Māte, kā jau parasti, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perējumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja turpmākos norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apvērsās ūdens virs­pusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, gliemežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sa- drūzmējās apkārt un aizrautīgi knābāja, uzlasīdami šos mazos cepetīšus, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.