Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka nespēju neko darīt - vien sēdēt kā pielīmēts, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš piedursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēk­šņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties viegli varētu noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un atradu bisi, tad vienu vai divas agonizējošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrū­dis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un stei­dzos atpakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi pa­dusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirkli es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.