«Viliijs Vou» stāvēja šaurumā starp krastu un ārējo rifu. Paklusi murdēja laiskās bangas, un ne vairāk kā simt jardu platā ūdens josla, kas pletās no ārējā rifa līdz baltajam koraļļu smilšu liedagam, bija gluda kā spo­gulis. Kuģis stāvēja visšaurākajā un visseklākajā vietā, un tā enkurķēdi, kas bija izstiepusies simt pēdu garumā, varēja redzēt no augšas līdz pat dibenam. Sarūsējusī ķēde kā milzu čūska locījās okeāna ūdenī, nobeigdamās ar nevajadzīgu enkuru. Liela, pelēcīgi brūna un planku­maina menca uzmanīgi līkumoja starp koraļļiem. Citas dīvainas formas un krāsas zivis izturējās vienaldzīgi pat tad, kad garām slinki aizpeldēja liela haizivs un iedzina mencu tās iemīļotajās spraugās.

Uz klāja priekšgalā kādi divpadsmit melnādainie bez mazākās steigas kasīja tīkkoka reliņu. Viņi strādāja ne­veikli kā pērtiķi. īstenībā viņi arī atgādināja lielus aiz­vēsturiskas sugas pērtiķus. Viņu acīs bija pusīdzīga, pus- žēlabaina izteiksme, sejas viņiem bija pat nesimetriskākas kā pērtiķiem, un viņu ķermeņi, uz kuriem neauga neviens matiņš, izskatījās vēl .kailāki nekā pērtiķiem, jo viņi ne­valkāja nevienu pašu apģērba gabalu. Toties izrotājušies viņi bija tā, kā nevienam pērtiķim ir prātā nebija nācis rotāties. Ausu caurumos bija sakarinātas īsas māla pīpī- tcs, bruņurupuča kaula gredzeni, resni koka puļķi, sarūsē­jušas naglas un tukšas patronu čaulītes.