Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu ietvariem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bībelē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva Grifam roku.
— Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personiski, — viņš teica.
— Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grīfs pasmējās.
Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem — un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.
— Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudzzilbī- gos vārdu. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.
— Vai tirgošanās vāja?
— Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, galīgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet noliktavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.
— Vai atvēlēji Tui Tulifau par daudz kredīta?
— Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir samaksāti.
— Nu es tevi vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs atzinās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aizslēgta — kā to izskaidrot?