Pašam viņam vēl tāls ceļš priekšā, bet šie mazie dzīv­nieciņi būtu tikai traucēklis, tomēr tie bija nokļuvuši lielā nelaimē un tiem bija vajadzīga palīdzība. Lielā Spalva juta, cik nežēlīgi būtu tos pamest. Daži veclaicīgi indiāņi šādās reizēs turas pie ļoti stingriem likumiem.

Bebrēnu māte droši vien uzskatīja, ka viņas mazuļi ir ļoti jauki, bet indiānim gan tie šķita gatavie neglīteņi un ar savām lielajām pakaļkā­jām, mazo, apaļo rumpīti un plakano purniņu atgādināja Pakvedžīsus, Kjūpīsus[8] vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai gan tie ir neglīti, nosprieda Lielā Spalva, tomēr varen pievilcīgi, un bērni mājās varētu tos iemīļot. Viņa mazajai meitiņai Seidžo drīz būs vienpadsmit gadu. Šie bebrēni būs lie­liska dzimšanas dienas dāvana. Un, kad tie paaugs un nebūs vairs luti­nāmi, tos varēs aizvest atpakaļ uz viņu vecajām mājām. Izgaršojuši pienu, bebrēni sāka brēkāt lai dod tiem vēl, — un kas tās bija par bal­sīm! Gitčiju Mīgvonu tas galīgi atbruņoja. «Kā cilvēks var pamest di­vas radībiņas, kas brēc bērnu balsīs?» viņš jautāja sev, atcerējies paša bērnus, kad tie bija mazi, un atkal lēja pienu izsalkušo bebrēnu rīklītēs.

Gitčijs Mīgvons nošķēla no bērza, kas auga tuvumā starp priedēm, pamatīgu sīkstas un izturīgas tāss sloksni un pagatavoja vieglu kasti jeb grozu, ko apjoza ar ciedru klūgām; uztaisīja cieši pieguļošu vāku, izdūra tajā milzum daudz caurumiņu, pa kuriem ieplūst gaisam, un pie­stiprināja no ciedra mizas nopītu rokturi.