Karaļa Bofaro novēlējumam bija sliktas sekas. Sākās ar to, ka katrs karalis, turēdams citus aizdomās par naidīgiem nolūkiem, iecēla sev bruņotu sardzi, šie sargi jādelēja uz pūķiem. Tā katram karalim radās lidojošie vagari, kas novēroja darbus
tīrumos un rūpnīcās. Karavīrus un vagarus, tāpat arī galminiekus un sulaiņus vajadzēja barot tautai.
Otra nelaime bija tāda, ka valstij trūka noteiktu likumu. Iedzīvotāji nepaguva mēneša laikā pierast pie viena karaļa prasībām, kad to vietā jau stājās citas. Sevišķi daudz nepatikšanu sagādāja apsveicināšanās.
Viens karalis prasīja, lai, viņu sastopot, metas ceļos, otru vajadzēja sveicināt, pieliekot pie deguna kreiso roku ar atplestiem pirkstiem, bet labo vicinot virs galvas. Trešā priekšā vajadzēja lēkāt uz vienas kājas.
Katrs valdītājs centās izdomāt kaut ko dīvaināku — kas vēl nebija citam ienācis prātā. Bet pazemes iedzīvotāji stenēt stenēja no tādām izdomām.
Katram Alas iedzīvotājam bija visu septiņu varavīksnes krāsu cepuru kolekcija un valdnieku maiņas dienā vajadzēja mainīt cepuri. Tam vērīgi sekoja tā karaļa kareivji, kurš bija sēdies uz troņa.