— Drošs paliek drošs, — viņš man skaidroja.
Jauno bāku beidza būvēt novembrī. Reiz vēlā vakarā viens pats aizbraucu krastā, apturēju mašīnu, raudzījos uz pelēkajiem viļņiem, klausījos jaunās Sirēnas balsī: viens… divi… trīs,.. četras reizes minūtē, tālu jūrā, pavisam vientuļa…
Bet briesmonis?
Tas vairs neesot atgriezies.
— Pazudis, — Makdans teica. — Pazudis Bezdibenī. Sapratis, ka šinī pasaulē nedrīkst pārāk stipri mīlēt. Pazudis dzelmenī, Bezdibenī, lai gaidītu vēl miljons gadu. Nelaimīgais! Tikai gaidīt, gaidīt un atkal gaidīt… Gaidīt.
Sēdēju mašīnā un klausījos. Neredzēju ne torni, ne gaismas strēli virs Lounsambejas zemes raga. Tikai klausījos Sirēnā, Sirēnā un vēlreiz Sirēnā. Šķita, ka tur rēc nezvērs.
/
Man gribējās kaut ko sacīt, bet ko?