-      Vai jūs nenāktu man līdzi? - meitene kautrīgi iejautājās.

-     Nē, mans bērns, - atbildēja Villina. - Es nevaru uz ilgāku laiku atstāt Dzelteno zemi. Tev jāiet vienai. Ceļš uz Smaragda pilsētu ir bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem un tu neapmaldīsies. Kad nokļūsi pie Gudvina, lūdz viņam palīdzību…

-      Un vai man ilgi te būs jādzīvo, cienītā kundze? - galvu nokārusi, jautāja Ella.

-     Nezinu, - atbildēja Villina. - Par to nekas nav teikts manā burvību grāmatā. Ej meklē, cīnies! Es laiku pa laikam paskatīšos savā burvību grāmatā, lai zinātu, kā tev veicas… Sveika, mana mīļā!

Villina noliecās pār milzīgo grāmatu, un tā acumirklī sarāvās uzpirksteņa lielumā un nozuda mantijas krokās. Uznāca vēja virpulis, satumsa, un, kad krēsla izklīda, Villinas vairs nebija: burve bija pazudusi. Ella un Gremoņi nodrebēja šausmās, un zvārgulīši pie mazo cilvēciņu platmalēm sāka šķindēt paši no sevis.

Kad visi bija mazliet nomierinājušies, visdrošsirdīgākais no Gremoņiem, viņu vecākais, uzrunāja Ellu:

-      Visuvarenā feja! Apsveicam tevi Zilajā zemē! Tu nositi ļauno burvi Gingemu un atbrīvoji Gremoņus.

Ella teica:

-    Jūs esat ļoti laipni, bet te ir kāda kļūda: es neesmu feja. Un jūs taču dzirdējāt, ka mana mājiņa uzkritusi Gingemai virsū pēc burves Villinas pavēles…