Sētā dzīvot netīk man. Oi, ved jele prom no mājas. Tur, kur trači neapstājas. Tur, kur jautras meitas lec. Brašu puišu barus redz.

No vecas leģendas.

Cik krāšņa, cik valdzinoša ir vasaras diena Mazkrievijā! Cik gurdinoši karstas tās stundas, kad klusumā un tveicē vizmo dienasvids un kā bezgalīg.-;, gaiši zils okeāns izplētis zemei pāri savu kairīgo kupolu, šķiet, aizmidzis, maigumā iegrimis it kā apkampis, iekļāvis skaistuli savos gaisīgos skāvienos! Neredz neviena mākoņa. Laukos nedzird runas. Viss ka miris; tikai augšā, debesu dzijumā, trīsuļo cīrulis, un sudrabainas plūst dziesmas pa g&isu kāpnēm uz iemīlējušos zemi, un tikai paretam stepē izskan kaijas kliedziens, vai griezes spalgā balss. Laiski, bez domām, kā rāmi klaiņotāji, slij augstie ozoli, un apžilbinātāji stari iekur liesmas glez­naino lapotņu masās, bet citur uzmet ēnu, tumšu kā nakts, un tikai spēcīgs vējš, pāri brāzdams, tur uzlej staru zelta šalti. Gaisīgu kukaiņu smaragdi, topazi, safiri birst pār raibajiem, staltu saules puķu apēnotajiem sakņu dārziem. Pelēko siena kaudžu, zeltaino rudzu statu nometne piepilda lauku bez­galību. Augļu smaguma liekti, līkst ķiršu, plūmju, ābeļu un bumbieru kuplie zari; debess, viņas rāmais spogulis — upe zaļās lapotnes lepnajā rāmī… cik aizgrābtības un maiguma pilna ir Mazkrievijas vasara!

Tādā krāšņumā zaigoja kāda karsta augusta diena tūkstoš «stoņi simti… astoņi simti… jā, būs jau pagājis gadu trīs­desmit kopš tā laika, kad pa ceļu, pat desmit verstu tālumā no Soročinas miestiņa, virmoja ļaužu bari, kas no visām apkārtnes malām un tālām sādžām steidzās uz gada tirgu.