«Ai, ai, ai, pušelniek! redzu, esi varen lokans apkampties! Bet es tikai ceturtā dienā pēc kāzām iemācījos apķert savu nelaiķi Hvesku, un par to pašu paldies sābrim: būdams par brūtgānā brāli, mani iemācīja.»
Puisis uzreiz noģida, ka viņa izredzētās tēvs nav nepie- ietams un domās jau sāka gudrot, kā viņu ievilkt šai lietā sev par labu.
«Tu, lāga vīrs, mani, protams, nepazīsti, bet es tevi uzreiz pazinu.v
«Varbūt arī pazini.»
«Ja gribi, pateikšu i vārdu, i palamu, i visu ko: tevi sauc Solopijs Cereviks.»
«Protams, Solopijs Čereviks.»
«Bet ieskaties krietnāk: vai nevari mani sazīmēt?»
«Nē, nepazīstu. Lai tu neņemtu ļaunā: man mūžā gadījies tik daudz dažādu purnu redzēt, ka velns viņus visus var atcerēties!»
«2ēl gan, ka Pliknabaiņa dēla neatceries!» «Vai tad tu būtu Ochrimova dēls?» «Kas cits? Vai gan pats rudais sātans, ja ne viņš.» Tagad abi tvēra pie cepurēm un pēc tam samutējās; bet mūsu Pliknabaiņa dēls, lai nezaudētu laika, apņēmās jau tūliņ uz vietas savu jauno paziņu atsēdināt kā pienākas.