Daudzi sastaptie, it īpaši jaunie puiši, nokļuvuši līdzās mūsu zemniekam, tvēra pie cepures. Bet tās nebija sirmās ūsas, nedz arī cienīgā gaita, kas viņus spieda tā darīt; pietika vērst skatienu mazliet augstāk, lai ieraudzītu šīs padevības cēloni: uz vezuma sēdēja viņa meita — skaistule, apaļu sejiņu, melnām, līganos lokos brūnajām acīm pāri izliektām uzacīm, sārtām, jautri smaidīgām lūpiņām un matiem pāri sietām sarkanām un zilām lentēm, kuras kopā ar kuplajām bizēm un lauku puķu pušķi uz viņas apburošās galviņas dusēja kā grezns vainags. Likās, viss viņu valdzināja; viss tai bija apbrīnojams, jauns … un skaistās acis nerimdamas steidzās no viena priekšmeta uz otru. Kā gan neapmulst! pirmo reizi tirgū! Astoņpadsmit gadu meitene pirmo reizi tirgū! … Bet neviens starp gājējiem un braucējiem nezināja, cik daudz sūru pūliņu tai prasīja tēva pielūgšana, lai viņu ņem līdzi; tēvs jau gan to darītu labprāt, kaut nebijusi ļaunā pamāte, kas iemācījusies tēvu turēt rokās tikpat cieši, kā viņš turējis savas vecās ķēves grožus, tās pašas ķēves, kura nu, pēc ilgas kalpības, velkas uz pārdošanu. Neuzveicamā dzīves biedrene … Bet mēs pavisam piemirsām, ka tepat augšā uz vezuma sēdēja arī viņa pati, ģērbusies greznā, zaļā vilnas jakā, kurai, tāpat kā karaliskām