Sai laikā vezums ar mums pazīstamajiem braucējiem uzvirzījās uz tilta, un priekšā nu kā milzīgs spogulis visā savā daiļumā un varenībā atsedzās upe. Debesis, zaļie un zilganie meži, cilvēki, podu vezumi, dzirnavas — viss pagriezās otrādi, stāvēja un kustējās ar kājām uz augšu, bet nekrita skaistajā, gaiši zilajā bezdibenī. Vērodama krāšņās ainavas, mūsu skaistule iegrima pārdomās, tā ka pat aizmirsa lobīt saules puķu sēklas, ap kurām bija cītīgi darbojusies visu braukšanas laiku. Te pēkšņi viņu iztraucēja skaļi teikti vārdi: «redz', kur meitenīte!» Atskatījusies, viņa ieraudzīja uz tilta stāvam jaunu puišu baru, un viens no tiem, kas bija par citiem iznesīgāk ģērbies — baltā svārkā un pelēkā jērenīcā — rokas sānos iespiedis, braši aplūkoja braucējus. Skaistulei nebija iespējams neievērot viņa nodegušo, bet ļoti patīkamo seju un spridzīgās acis, kuras, likās, gribēja viņai ^ ai cauri redzēt, un, iedomādamās, ka varbūt viņš bija tas, kas teica skaļos vārdus, viņa kautrīgi nolieca galvu.
♦Brīnišķīga meitene!» atkārtoja puisis baltajā svārkā, skatīdamies viņā jo ciešāk. «Es nežēlotu visu savu saimniecību, kaut tikai viņu nomutējis. Bet, lūk, priekšā sēž pats velns!» Visapkārt atskanēja smiekli. Bet izpušķotajai gausā vīra laulenei šāds apsveikums ne sevišķi glaimoja, viņas sarkanie vaigi kļuva gluži kā uguns, un pār mutīgā puiša galvu gāzās ū>ta izmeklētu vārdu brāzma.