Vairāku simtu jardu augstumā balodis pagriezās taisni uz austrumiem. Aeroplāns beidza mest lokus un sekoja tam. Sacīkstes bija sākušās. Paskatījies uz augšu, Pīters Vinns redzēja, ka balodis apdzen viņa mašīnu. Un viņš redzēja vēl kaut ko: aeroplāns pēkšņi kļuva mazāks. Tā spārni bija kļuvuši šaurāki. Darbojās paātrinātājierīce. Tagad tas vairs nebija lidaparāts ar milzīgi platiem spārniem, ar kādiem tas bija pacēlies gaisā, bet vanagam līdzīgs slaids monoplāns, kas šūpojās uz gariem un ļoti šauriem spārniem.
Kad jaunais Vinns tik spēji sašaurināja spārnus, viņu gaidīja pārsteigums. Tas bija jaunas ierīces pirmais izmēģinājums, un, lai gan Pīters zināja, ka ātrums kļūst lielāks, tik strauju ātruma palielināšanos viņš nebija paredzējis. Rezultāts pārspēja visu gaidīto, un viņš nepaguva ne atjēgties, kad jau bija panācis balodi. Mazais spārnai- nis, nobijies no briesmīgā vanaga, kādu tas nekad nebija
redzējis, tūlīt šāvās augstāk, tāpat kā visi baloži, kas vienmēr cenšas pacelties augstāk par vanagu.
Mezdams lielus lokus, arī monoplāns kāpa aizvien augstāk debesu zilgmē. No apakšas bija grūti saredzēt balodi, un jaunais Vinns baidījās izlaist to no acīm. Viņš pat nedaudz izlaida spārnus, lai ātrāk uzņemtu augstumu. Viņi cēlās aizvien augstāk un augstāk, kamēr balodis, palikdams uzticīgs savam instinktam, kā akmens nokrita vajātājam uz muguras. Ar to acīmredzot arī pietika, lai putns saprastu, ka mašīnas gludā virsma ir bez dzīvības, tāpēc tas mitējās planēt un traucās tālāk uz austrumiem.