«Laikam tas bijis sapnis,» nodomāja jaunais cil­vēks, nolikās atpakaļ gultā un mēģināja aizmigt.

— Balss bija līdzīga, ļoti līdzīga, — viņš nomurmi­nāja, pagriezdamies uz otriem sāniem.

Tā viņš snauda vaļējām acīm minūtes piecas, domā­dams par drīzo aizbraukšanu, par mīlestību un mai­gumu. Atmiņā atausa pusaizmirsti tēli; rīta klusumā tie ieguva aizkustinošu sapņa nokrāsu, satrauca ar savu netveramību, neatkārtojamību.

Pievērsies realitātei, Gnors kādu brīdi pūlējās sa­vus nepilnos divdesmit gadus vērst par divdesmit vienu. Pilngadības jautājums viņam bija sevišķi ak­tuāls: ļoti jauniem cilvēkiem, kad viņi nolēmuši precē­ties ar ļoti jaunu izredzēto, parasts likt ceļā dažda­žādus šķēršļus. Gnors pārlaida acis brīnišķīgi iekār­totajai istabai, kurā viņš dzīvoja jau kādu mēnesi. Tās solīdajai greznībai attiecībā pret viņu bija zināma līdzība ar izkārtni virs veikalnieka kantora: «Dien­naktī ir divdesmit četras stundas.» Gnora valodā tas skanētu: «Viņai ir pārmēru daudz naudas.»

Gnors pietvīka, apgrieza karstajam spilvenam otru pusi — un miegs pilnīgi izgaisa. Kādu brīdi viņa sirdi nospieda aizvainota lepnuma slogs; pēc tam, netīkamo smagumu nopurinājis, Gnors neloģiski maigi pasmai­dīja.