Visai iespējams, ka šie cienījamie ļaudis jau otrā dienā būtu izlīguši, ja .se­višķs notikums Ivana Nikiforoviča mājā nebūtu iznīcinājis katru cerību un nebūtu pielējis eļļu naida ugunij, kas dzirās apdzist.

Pie Ivana Nikiforoviča tās pašas dienas pievakarē atbrauca Agafija Fedosejevna. Agafija Fedosejevna nebija Ivanam Nikiforovičam ne asins radiniece, ne tālāka radiniece, pat ne kūma. Varētu likties, ka viņai nebija pilnīgi nekāda iemesla pie viņa braukāt, un arī viņš pats par to ne pārāk prie­cājās; tomēr viņa pie tā brauca un dzīvoja veselām nedē­ļām, un dažreiz arī vairāk. Tad viņa atņēma atslēgas un visu māju pārņēma savās rokās. Tas bija ļoti nepatīkami Ivanam Nikiforovičam, tomēr viņš, kā par brīnumu, klausīja viņai kā bērns, un kaut arī dažreiz lūkoja strīdēties, taču arvien Agafija Fedosejevna dabūja virsroku.

Es, atzīšos, nesaprotu, kam tas tā ierīkots, ka sievietes satver mūs aiz deguna tikpat veikli kā tējkannas rokturi: vai nu viņu rokas tā radītas, vai arī mūsu deguni nekam vairs neder. Un, neraugoties uz to, ka Ivana Nikiforoviča deguns bija mazliet līdzīgs plūmei, viņa to tomēr satvēra aiz šī deguna un vadāja aiz sevis kā sunīti. Negribot viņš pat mai­nīja viņas klātienē savu parasto dzīves veidu: negulēja tik ilgi saulē, un, ja arī gulēja, tad nevis kails, bet vien­mēr uzvilcis kreklu un bikses, kaut gan Agafija Fedosejevna nemaz to neprasīja.