«Ļoti priecājos, ka jūs redzu,» atbildēja tiesnesis, «bet arvien vēl nevaru iedomāties, kas spieda jūs uzņemties pūles un pagodināt mūs ar tik patīkamu nejaušību.»
«Ar lūgumu .. .» varēja tikai izteikt Ivans Nikiforovičs.
«Ar lūgumu? ar kādu?»
«Ar sūdzību…» (te elpā radās gara pauze) «Och!… ar sūdzību pret blēdi… Ivanu Ivanoviču Pererepenku.»
«Kungs! Arī jūs to pašu! Tādi reti draugi! Sūdzība pret tik labdarīgu cilvēku!…»
«Viņš — pats sātans!» noteica strupi Ivans Nikiforovičs.
Tiesnesis pārmeta krustu.
«Ņemiet lūgumu, izlasiet.»
«Neko darīt, izlasiet, Taras Tichonovič,» sacīja tiesnesis, griezdamies pie sekretārā ar nepatiku sejā, pie kam viņa deguns negribot paostīja augšējo lūpu, ko parasti agrāk viņš
darīja tikai aiz lielas labpatikas. Tāda deguna patvaļa sagādāja tiesnesim vēl vairāk nepatikšanu: viņš izņēma kabatas lakatu un noslaucīja no augšējās lūpas visu tabaku, lai sodītu tā bezkaunību.
Sekretārs, izdarījis savu parasto ievadījumu, ko viņš vienmēr lietoja pirms lasīt sākšanas, t. i., bez kabatas lakata palīdzības, sāka savā parastajā balsī šādā veidā:
«Lūdz Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgučchuns, bet par ko, tam seko punkti:
«lj Pēc sava naidīgā ļaunuma un acīm redzamas nelabvēlības, sevi par muižnieku dēvētājs Ivans, Ivana