Taču pieminamais muižnieks un raz­bainieks Pererepenko ar savām lopam līdzīgām un nicināša­nas cienīgām izdarībām ir pārspējis visu savu dzimtu un zem godprātības maskas strādā viskārdinošākos darbus. Gavēni neievēro, jo Vilipa dienas priekšvakarā šis dieva atkritējs nopirka aunu un otrā dienā lika to savai nelikumīgai skuķei

Gapkai nokaut, aizbildinoties, it kā viņam tobrīd ievajadzē­jies tauku lampiņām un svecēm.

«Tāpēc lūdzu šo muižnieku kā razbainieku, svētumu ap­gānītāju, blēdi, pieķertu jau zādzībā un laupīšanā, dzelžos ieslēgt un cietumā vai valsts cietoksnī iesēdināt, un tur tad pēc ieskatiem, atņemot činas un muižniecību, krietni plet­nēm pārmācīt un uz Sibiriju katorgā pēc vajadzības nosūtīt, izdevumus, zaudējumus likt viņam aizmaksāt un pēc mana šī lūguma spriedumu taisīt.

«Sim lūgumam roku pielicis Mirgorodas apriņķa muiž­nieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns.»

Tiklīdz sekretārs beidza lasīšanu, Ivans Nikiforovičs ķēra pēc cepures un paklanījās, gribēdams iet.

«Kurp tad jūs, Ivan Ņikiforovič?» runāja viņam pakaļ tiesnesis. «Pasēdiet drusku! Iedzersiet tēju! Oriško! ko tu stāvi, muļķa skuķe, un samirkšķinies ar kancelejniekiem? Ej. atnes lēju!»

Bet Ivans Nikiforovičs aiz bailēm, ka tik tālu aizgājis no mājām un izturējis tik bīstamu karantinu, bija paspējis jau izlīst caur durvīm, sacīdams: «Neuztraucieties, es ar pati­ku …» un aizvēra tās aiz sevis, atstādams nesaprašanā visu tiesas istabu.