STRELNIEKS OTONS

1340. gada beigās, dzestrā, bet vēl skaistā rudens nakti kāds bruņinieks jāja pa šauro celiņu, kas aizvijās gar Reinas kreiso krastu. Ņemot vērā vēlīno stundu un steigu, ar kādu viņš skubināja savu zirgu, kuru garais jājiens bija stipri nokausējis, varēja domāt, ka jātnieks, vismaz uz dažam stundām, apstāsies mazajā pilsētiņā Obervinterā, kuru tas pašreiz bija sasniedzis. Bet, gluži otrādi, tādā pašā gaitā un kā labs vietas pazinējs viņš izvēlējās tieši tās šaurās un līkumotās ieliņas, kas par dažām minūtēm varēja saīsināt viņa ceļu, un drīz vien jau bija pilsētiņas otrā pusē, kur izjāja pa pretējiem vārtiem. Šajā brīdī mēness, kas līdz tam bija iebridis mākoņos, izpeldēja mirdzošā debess klajumā, kas fantastiskos vi)ņos bangojošā mākoņu jūrā izskatījās kā snaudoša ezera līmenis. Izmantosim pašreizējo pārejošo mēnesnīcu un pametīsim skatienu uz vēlīno ceļotāju.

Tas bija četrdesmit piecus vai piecdesmit gadus vecs vidēja auguma cilvēks, bet ar tik masīvām un robustām formām, kas tik labi pieskaņojās visām zirga kustībām, ka varēja domāt — zirgs un jātnieks ir izcirsti no viena un tā paša klintsbluķa. Tā kā viņš atradās pazīstamā novadā, kur tam nedraudēja nekādas briesmas, jātnieks savu bruņucepuri bija piesējis pie sedlu siksnas un, lai pasargātu galvu no mitrā nakts gaisa, bija atstājis uz tās mazu, ar vadmalu oderētu kapucīti, kuras stūri, kad bruņinieks uzlika galvā bruņucepuri, nokarājās tam starp pleciem.