Līdz vakaram mēs bijām nofilmējuši jūras putnus itin visās to dzīves si­tuācijās, un šī iespēja pavadīt veselu dienu tik tuvā kontaktā ar daudzām sugām patiesi bija uzskatāma par milzu panākumu; turklāt putni, žigli pieraduši pie cilvēku klātbūtnes, mūs pil­nīgi ignorēja un nodevās vienīgi saviem svarīgajiem uzdevu­miem: audzināja mazuļus, samīļoja partnerus un ecējās ar kaimiņiem gluži kā cilvēki.

Kad gaisma sāka dzist un debesis no gaišzilām vērtās lavan- das krāsā, mēs savācām ekipējumu un negribīgi pametām jūras putnu metropoli. Es neaprakstīšu savu svempšanos augšup klintī - pietiks, ja atzīšu, ka tā bija vēl nogurdinošāka par kā­pienu lejup. Ticis augšā, es pa velēnām aizrāpoju pēc iespējas tālāk no klints malas, apgūlos uz muguras un blenzu blāvajās vakara debesīs, kamēr Džonatans, izrādīdams tik reti sasto­pamo kristieša instinktu, sadabūja savā somā pudeli Glen­morangie un dāsni mani pacienāja. Pēc tam soļojām atpakaļ pa samtaino zāli cauri virsājam, kas mijkrēslī izskatījās pur- purbrūns; visapkārt zibēja spilves un nemitīgi švīkstēja milzīgo, tumšo klijkaiju spārni, lielajiem putniem pustumsā joprojām piķējot uz mums.

Likās neticami, ka vienas dienas laikā esam spējuši nofilmēt visu sērijai nepieciešamo materiālu. Vēl bija vajadzīgi vienīgi daži ainavas kadri, un nākamajā dienā nofilmējām arī tos. Filmēšana fantastiskajās Hermanesa klintīs bija galā, tāpēc mēs atgriezāmies Džersijā.