Nav brīnums, ka Džonatans, redzēdams piekrastē un dīķīšos tik bagātīgu dzīves ritmu, zināmā mērā apstulba. Laiks, kas Unstā bija mums tik labvēlīgs, tagad pilnīgi sabojājās. Pūta auksts vējš, un jūra, kas Džersijas apkārtnē nekad nav bijusi īpaši silta, tagad kļuva ledaina, nemanīja ne mazākā saules atspulga. Mēs katru rītu braucām uz piekrasti un drebēdami stāvējām starp dīķīšiem, lai gaidītu sauli. Tikko mākoņi kaut mazliet sakustējās, mums ar Lī vajadzēja raut nost kurpes un zeķes, uzrotīt bikšu galus, grābt ciet tīklus un spaiņus un mesties iekšā ledusaukstajā jūrā.
- Mēģini radīt iespaidu, ka tev tas sagādā prieku, - Džonatans auroja no drošas vietas krastā. - Smaidi, smaidi!
- Es nevaru smaidīt, kad man klab zobi, - atkliedzu. - ja gribi, lai es smaidu, atnes pudeli ar karstu ūdeni.
Deguni mums tecēja, acis asaroja un kājas no ceļgaliem uz leju ledainajā ūdenī bija kļuvušas nejūtīgas.
- Jauki, jauki, - Džonatans turpināja kliegt. - Tā, izdari to vēlreiz. Iebrien dziļāk. Smaidi! Atceries, tev tas sagādā prieku.
- Man tas nesagādā nekādu prieku! Kas es, pēc tavām domām, esmu, kāds sasodīts polārlācis?
- Vienalga, lai skatītāji domā, ka tev patīk.